Koka ēku renovācijas centra „Koka Rīga” vadītājs Vladimirs Eihenbaums portālam riga.lv pastāstīja, ka pašlaik mēs piedzīvojam intereses par koka arhitektūru otro vilni. Pirmo mēs novērojām pirms desmit gadiem, kad tika realizēti koka ēku renovācijas projekti Ķīpsalā, Kalnciema kvartālā, un citās Rīgas vietās. Pašreizējā situācija raksturojama šādi: divas – trīs radinieku ģimenes apvienojas, lai iegādātos koka namu un renovētu to, pārvēršot to par ērtu vietu dzīvošanai. Divu pēdējo gadu laikā centrs „Koka Rīga” ir sniedzis 215 (!) konsultācijas saistībā ar koka ēku renovāciju.

Koka mājas renovācija – tas nav parasta dzīvokļa remonts, par kura veikšanas posmiem teju ikvienam cilvēkam ir vismaz kaut kāds priekšstats. „Koka Rīga” vadītājs Valdimirs Eihenbaums pastāstīja, kam vispirms jāpievērš uzmanība cilvēkiem, kuri vēlas savest kārtībā koka namu.

Koka mājas apskatei vienmēr jāsākas ar pagrabu. Agrāk pagrabi un, jo īpaši – puspagrabi bija apdzīvoti, kas nodrošināja tos ar dabīgo ventilāciju. Slēgtā tipa pagrabos ventilācija ir traucēta, kas nelabvēlīgi ietekmē koka sijas, uz kurām balstās koka mājas, tāpēc noteikti jāpārbauda to stāvoklis. Mājās, kas būvētas pēc 1900. gada un kurās izmantotas dzelzs sijas, taču bez dabīgās ventilācijas, tās varētu būt sarūsējušas. Jārēķinās ar to, ka sijas varētu vajadzēt atjaunot, bet tas ir ļoti sarežģīts process.

Taču atzīmēšu, ka ne vienmēr ir jānomaina visi koka mājas pamati, tagad pastāv dažādi tehniskie risinājumi, kas ļauj nomainīt tikai bojātās daļas.

Svarīgi ir arī tas, ka daudzu gadu laikā ielas, uz kuras atrodas māja, līmenis varētu būt pacēlies, salīdzinājumā ar to gadu, kad māja ir būvēta. Tas nozīmē, ka trotuāra līmenis ir kļuvis augstāks, nekā hidroizolācijas sienas, kas māju pakļauj ūdens ietekmei. Agrāk izolācijai izmantota pape vai bērzs. Tas, ka ēka atrodas uz trokšņainas ielas un pastāvīgi piedzīvo spēcīgas vibrācijas ir papildus hidroizolācijas riska faktors, jo māja „pārvietojas”.

Īpaša uzmanība jāpievērš notekām, tās nekādā gadījumā nedrīkst būt aizsērējušas, koka māju notekas ir jātīra regulāri.

Noteikti jāpārbauda, vai netek jumts. Vienā no mājām, kuras mēs apskatījām, šīfera jumtā bija caurums no naglas un pa šo mazo caurumiņu nepārtraukti vairāku gadu garumā pilējis ūdens. Šie ūdens pilieni beigu beigās „sagrauza” vienu no sijām. Mēs to salabojām, uzliekot šinus no abām pusēm. Vēlreiz uzsveru: ir regulāri jātīra notekas – tas jādara tāpēc, lai netecētu jumts.

Daudzu Rīgas māju sienas no jauna apšūtas ar dēļiem 60-to gadu beigās. Taču tie bija vētras laikā nogāztie koki, kas nav īpaši kvalitatīvi, turklāt šie koki ir nepareizi izžāvēti. Ja zem šī apšuvuma ir saglabājies oriģinālais apšuvums, tad virsējā kārta ir jānoņem.

Siltināšana ir ļoti atbildīgs moments jebkurā mājā. Es ieteiktu koka mājas siltināt nevis no ārpuses, bet gan no iekšpuses, izņemot tajos gadījumos, kad mājā ir saglabājies ļoti skaists un vērtīgs interjers.
Pareizai koka mājas ekspluatācijai nepieciešama laba vannas istabas izolācija – ne tikai grīdām, bet arī visām caurulēm. Vannas istabas bieži atrodas ēkas stūros, kur atrodas nesošās konstrukcijas, tāpēc tas ir ļoti svarīgs jautājums.

Pašlaik Rīgā ir saglabājušies aptuveni 4,5 tūkstoši koka namu. Un tie nav kaitinoši pārpalikumi no pagātnes, bet gan ļoti liela vērtība. Rīgas arhitektūras mantojums ir ne tikai Vecpilsētas viduslaiku kvartāli un jūgendstila ēkas, bet arī koka apbūve.

Eiropa, kā jau ierasts, uzplaukusi agrāk par mums – tur koka ēkas jau sen tiek uzskatītas par ievērības cienīgu un vērtīgu parādību, kas pieprasa nopietnus līdzekļu ieguldījumus. Savukārt Rīgā, kur, pateicoties laimīgai apstākļu sakritībai, līdz XXI gadsimta sākumam ir saglabājušās ne tikai atsevišķas mājas, bet arī veselas koka ielas un rajoni, par koka arhitektūras vērtību sākts runāt vien salīdzinoši nesen.

Rīgas centrs ir iekļauts UNCESO pasaules kultūras mantojuma sarakstā sava autentiskuma dēļ – tajā „iekonservējusies” XIX un XX gadsimtu pilsētvide, kas Eiropas pilsētās tiek uzskatīts par lielu retumu. Un koka mājas šai unikālajai vēsturiskajai videi piešķir savu neatkārtojamo pieskārienu.

Rīgā cīņa par koka ēku saglabāšanu sākās 80-tajos gados. Par vienu no pirmajām „perestroikas” latviešu inteliģences akcijām var uzskatīt 1988. gada 7. janvārī sarīkotās kafejnīcas „Flora” bēres. Šī pieticīgā koka mājiņa, kas atradās Brīvības ielā 36 (gandrīz krustojumā ar Dzirnavu ielu) neizcēlās ar īpašām arhitektūras īpašībām, taču tā bija atpazīstama vieta. Glābt kafejnīcu „Flora” no nojaukšanas neizdevās, taču pompozās ēkas „bēres” – ar Šopēna bēru gājienu, atvadu runām no tribīnes, vainagu likšanu pie sienām un zvanu zvanīšanu, izpelnījās plašu sabiedrības rezonansi. Viens no šīs darbības iniciatoriem, arhitekts Pēteris Blūms, sakot ardievas mājai, sacīja: „Vai mēs varam runāt par savu kultūru, par savas valsts vēsturi, ja no zemes virsas noslaucīta ēka, kurā dzimuši mūsu senči, auguši mūsu vecāki, tikai tāpēc, ka šī māja ir būvēta no koka?… Skaidrs, ka visas visas koka mājas neizdosies saglabāt, taču nedrīkst pieņemt lēmumu par nojaukšanu tikai tāpēc, ka tā ir koka māja!”.

Desmit gadus pēc kafejnīcas „Flora” „bērēm” jautājums par Rīgas koka apbūvi tika pacelts Eiropas līmenī, mums uzmanību pievērsa organizācija „Europa Nostra”, kas veidota Eiropā 1963. gadā kā pretreakcija modernizācijas vilnim,kas tajā laikā pārņema pasauli – tajos laikos koka ēkas tika nojauktas veseliem kvartāliem, to vietā būvētas celtnes no stikla un betona, vecās mēbeles steidza nomainīt uz moderniem izstrādājumim, tajā skaitā no plastmasas. Tieši tad cilvēki, kas centās saglabāt vēsturi, arī izveidoja „Europa Nostra”. Par šīs organizācijas locekļiem un dibinātājiem kļuva daudzi Eiropas aristokrāti, kas atjaunojuši savas ģimenes mājas. „Europa Nostra” priekšsēdētājs ilgus gadus bija Dānijas princis konsorts Henriks, tagad to vada slavenais operdziedātājs Plasido Domingo. Par vienu no lielākajiem šīs organizācijas panākumiem var nosaukt koka apbūves glābšanu Skandināvijas valstīs, jo īpaši Zviedrijā un Somijā.

1998. gadā „Europa Nostra” piedāvāja Rīgā vadīt starptautisko konferenci ar tematu „Koka arhitektūra pilsētā”. Konference norisinājās pēc trīs gadiem – 2001. gadā, tas iezīmēja pagrieziena punktu attiecībās pret koka arhitektūru.

Milzīgu ieguldījumu Rīgas koka celtņu salgabāšanā ir veikusi arhitekte Zaiga Gaile. Viņa kļuva par vienu no fonda „Latvia Nostra” dibinātājām un pateicoties tieši viņai ir glābts daudz Rīgas koka namu.

Straujais un tehnoloģiskais XXI gadsimts seko ekoloģiskās domāšanas principiem. Mūsdienās visi zina, ka labākais apģērbs ir gatavots no dabīgiem materiāliem, labākie produkti ir tie, kas ražoti bez ķimikālijām un nezināmām piedevām. Un koka arhitektūra pilnībā ietilpst šajā tendencē.

Pirmkārt, koks ir simtprocentīgi ekoloģisks materiāls, koka ēkā ir vieglāk elpot un labāk gulēt, koks nesatur alergēnus.

Otrkārt, koks ir lielisks skaņas izolators, kas ir īpaši svarīgi, dzīvojot pilsētā.

Treškārt, koks ir lielisks termoizolators un saglabā siltumu daudz labāk, nekā, piemēram, ķieģeļi vai betons. Tas nozīmē, ka māja būs efektīvāka energoefektīvāka, tādējādi samazinās izdevumi par apkuri.

Ceturtkārt, koka mājas ir seismiski stabilas konstrukcijas. Mūsu platuma grādos šis nav ļoti aktuāls jautājums, taču ņemot vērā, cik neparedzamas ir mūsdienu klimata izmaiņas, varbūt nav gluži muļķīgi ņemt vērā arī šo aspektu.

Un, visbeidzot, piektkārt, koka mājas ir ekskluzīvas, un nereti ar ļoti ilgu un vētrainu vēsturi. Savukārt ekskluzīvas lietas ar laiku tikai kļūst dārgākas.

Raksts pārbublicēts ar portāla www.riga.lv atļauju.
https://www.riga.lv/lv/news/rigas-koka-arhitektura-kas-par-to-butu-jazina?9391